“Kļūstot par savu labāko versiju” nr 2. Mani uztura principi.

Zinu, ka solu, bet pie blogošanas tā kārtīgi nepieķeros, bet ceru, ka esat pacietīgas. Zinu arī to, ka mani uzskati saistībā ar uzturu var kādam likties nepieņemami, tāpēc centīšos savu viedokli pārāk neuzspiest, bet gan dalīties pieredzē, jo zināšanas par veselīgu uzturu uzkrāju tikai aptuveni pusotru gadu un neesmu nedz uztura speciāliste, nedz veselīgas ēšanas guru, tikai ēdiena entuziaste. Pārtieku no augu valsts produktiem. Vegāne.

vegan_withclipartwords

Šodien par manu pāreju uz vegānismu un to, kā dzīve ir mainījusies, kopš esmu atteikusies no dzīvnieku izcelsmes produktiem [pagaidām tikai uzturā, jo kosmētikas plaukti mājās vēl ir pilni ar iepriekš pirkto kosmētiku, kuru nevēlos mest ārā, kā arī tetovējumu tinte un daudzas citas ikdienā izmantotās lietas var būt un var nebūt ar dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām].

Bērnībā es nekad neēdu daudz. Pilnīgs cālis, kas savu pusdienu porciju atdeva brāļiem. Brokastis bija problēma, jo multenes agros rītos bija daudz interesantākas par desu maizēm un tēju, kad 7os izvilka no saldā miega. Sākumskolas un pamatskolas laikā vecāku dotā pusdienu nauda pārsvarā tikai notriekta saldumos un produktos, kas nekādīgi neveicināja veselīgu augšanu un organisma attīstīšanos, kas savukārt noveda pie traucētas vielmaiņas.

Gaļa gandrīz nekad nebija saistoša, jo tiku radināta ne tikai pie veikalā pirktas maltās gaļas, gan pašu lauku liellopa vai cūkgaļas, gan medījuma, kas bija sevišķi nebaudāms, tā kā tajā vecumā jau sapratu, no kurienes tas nācis, ka tajā pašā diena tas vēl bija dzīvs, silts un nenodīrāts.

Līdz 16 gadu vecumam domāju, ka nekad nevarēšu sekot brālēna piemēram un neēst gaļu, jo iepakotie cīsiņi, pelmeņi, maltā gaļa likās pašsaprotams pārtikas produkts. Pāreja uz veģetārismu sākās pusgadu pirms oficiālā “Mammu, es būšu veģetāriete”, uz ko viņa atbildēja: “Labi, bet tas būs dārgi” [kas tomēr nav taisnība]. Mūžīgais jautājums – kādēļ tu vairs neēd gaļu? Atbilde gandrīz vienmēr viena un tā pati – kad man nomira labākais draugs [suns], es sapratu, ka dzīvē ir kas jāmaina, un pārmaiņu iemesls bija vēlme izdarīt ko dzīvnieku labā. Palīdzēja folkloras un ģitārspēles nometne, kurā satiku vairākus domubiedrus.

Jāatzīst, ka tolaik par uzturvielām un vitamīniem manā krātuvē informācijas bija maz, tāpēc katrreiz, kad man kāds uzdeva jautājumus: “Kā tu uzņem to un to un to un šito?”, salecās sirds un teicu: “Es vienkārši ēdu to, ko man gribas, un kur nav gaļas!” Rezultātā nonācu līdz nelielam dzelzs deficītam 18 gados, kaut gan pusgadu pirms tam biju pietiekami labā veselības stāvoklī, lai ziedotu asinis. Kopš tā laika hemoglobīna līmeni neesmu pārbaudījusi, jo bail lauzt uzticību sev un savai ēdienkartei, kaut gan uzticos klausīties savā ķermenī un ēst intuitīvi.

Laikā, kad kļuvu par veģetārieti [turpinot nelielos daudzumos uzņemt jūras produktus], biju pārdzīvojusi smagu periodu, jo paralēli tam, ka bija slikti ar suņa veselību, kas nedeva prieku uzturēties mājās, mani skolas biedri padarīja iešanu uz skolu par elles priekškambari. Vasarā pēc tam ticēju, ka veģetārisms palīdzēs atgūt formu un padarīs laimīgu. Uz vasaru tā arī bija, tā bija viena no labākajām vasarām līdz šim. Nākot rudenim, stress un anxiety ņēma virsroku pār dzīvi uz dažiem gadiem. Bija pat tik traki, ka bija bail iziet no mājām gaišā dienas laikā, bailes vilkt īsus šortus, kleitas utt. Veģetārisms bija vienīgais, kas lika saglabāt ticību labajam, kaut gan daļa dzīvesprieka izzuda mazā veselīgas pārtikas patēriņa un iespējamā vitamīnu trūkuma dēļ.

Pēdējais skolas gads bija burvīgs, bet līdzīga situācija atkārtojās, mācoties augstskolā, kur uz to laiku pazaudēju visu dzīves motivāciju, kuru atguvu tikai, sākot strādāt, tāpēc skolu pametu un kopš tā laika esmu nodevusies tikai strādāšanai. Viena no labākajām lietām, ko dzīvē esmu darījusi. Mans darbs ir mans hobijs, kam pateicos par to, ka esmu gatava jums klāstīt par manu ceļu uz savu labāko versiju. Kāpēc?

Daudz gan jau zina, ka strādāju virtuļu kafejnīcā, sākumā biju tas mazais cilvēciņš, kas tos virtuvē pagatavoja tik skaistus, lai tie nonāktu līdz klientu puncīšiem, taču tas nebija mans vienīgais pienākums. Man bija jāgatavo pusdienas kolēģiem. Sākumā likās, ka nekad nevarēšu viņiem pagatavot kaut ko garšīgu, bet mani iedrošināja pateicības un izteikumi par garšīgām pusdienām. Tā gada garumā katru dienu apguvu ko jaunu, sākot arvien vairāk interesēties par veselīgu uzturu, un Rīgas Centrāltirgus nokļuva mīļāko iepirkšanās vietu topa augšgalā – svaigi augļi un dārzeņi par pieņemamām cenām, smagi maisi un prieks par iztērēto naudu, par kuru lielveikalā būtu nopirkusi mazāk nekā pusi no tā, ko nopirku tirgū. Tas mani iedvesmoja ēst veselīgi, vairāk salātu, vairāk svaigu dārzeņu, augļu salātu. Svars nokritās par 4kg, uzlabojās pašapziņa, enerģijas bija vairāk, dzīvesprieka arī.

Taču, sākot strādāt, mani kā konditori sagaidīja rīti, kas sākās plkst 5.30, kas noveda pie liela kafijas patēriņa, kā dēļ pieauga arī piena daudzuma palielināšanās uzturā. Un es nevarēju saprast – kāpēc man seja bija vienās pumpās, kāpēc man bija tik slikts garastāvoklis, kāpēc biju tik viegli aizkaitināma, kāpēc man vēders konstanti bija piepūties divreiz lielāks nekā parasti? Viena atbilde – piens. Iegūstot vairāk informācijas, pārgāju uz auzu vai sojas pienu, jo bez kafijas nevarēju un nevaru arī tagad.

Bija priekšā pārmaiņas, kurām 100% nodoties vēl nebiju gatava – tā bija pāreja uz vegānismu. Šo laiku datēju ap laika periodu pirms gada – youtube dzīlēs atradu vairākus high carb – low fat vegānus, kuriem sāku sekot un no kuriem gūt informāciju. Es uztvēru tā saucamo “vegan message”. Durianrider, Freelee the Banana Girl, Bonny Rebecca, Slim like Tim u.c. Brīdī, kad sapratu, ka nākamajā dienā pēc tam, kad biju lietojusi dzīvnieku produktus un kritās vēlme izrāpties no gultas, nolēmu, ka ir jābeidz sevi mocīt un jāpaziņo facebookā, ka kļūstu par vegāni, lai mazinātos vēlme čītot un našķoties ar piena produktus, olas, medu saturošiem ēdieniem. Izdevās! Kopš 13. jūnija [kas bija arī datums, kad kļuvu par veģetārieti] lepni saucu sevi par plant-based. Un minu par iemeslu tam, kādēļ biju spējīga izturēt 31 darba dienu klientu apkalpošanā un kafijas gatavošanā bez apstājas. Un saņemu gan izteikumus, kā: “Tu esi tik maziņa, tu vispār ēd?”, gan: “Es nesaprotu, kā tik mazā cilvēciņā var ieiet tik daudz pārtikas”
Par apetīti nesūdzos, par enerģijas trūkumu arī, par naudas patēriņu pārtikai arī.

Un kaut vai uz mazu laika posmu vegānismu iesaku pamēģināt jebkuram. Organisma attīrīšanai.

Šis nebija viegls raksts, pēc trim stundām un četriem espresso centos atrast kādu kopsaucēju, nezinu, vai izdevās, bet stāsta iesākums ir gatavs.

Paldies, ka ienāci! Tiekamies nākamajā rakstā! :]

Advertisements

3 thoughts on ““Kļūstot par savu labāko versiju” nr 2. Mani uztura principi.

  1. ļoti interesanti!!! man patīk lasīt rakstus, skatīties video par veģetārismu, vegānismu. 🙂 par veģetārieti varētu kļūt bez problēmām, bet par vegāni, lai arī gribētu, nezinu vai man tas sanāktu. 🙂 taču motivācijai, veselīgam dzīvesveidam, arī skatos banana girl

  2. Malacis! gaidu nākamās daļas.
    Taču par banana girl.. liekas galvā tērēta. Ar savu agresīvo apsēstību un visu kaunināšanu, kuri nav vegāni, šausmīgi atbaida un atstāj par sevi slima cilvēka iespaidu :/

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: